2046

Hotelī.
Par ko? Par vīrieti un sievietēm.
Kāpēc skatīties/ neskatīties? Pirmkārt, tā ir ķīniešu filma, tāpēc burtu vietā redzēt hieroglifus ir ļoti, ļoti savādi. Otrkārt, tas ir kāda vīrieša stāsts par savu mīlestību.
Mana "ķīniskā" pieredze sākas un beidzas ar anime zīmējumiem, Olitas stāstiem par nereāli emocionālām dramatiskajām filmām un kultūru, kura mūsdienās ir ļoti krāsaina (ir daudz dažādu stilu, subkultūru) un tas arī viss, tāpēc skatīties šo filmu bija neparasti (mana pirmā nopietnā pieredze ar šīs kultūras kino), centos vērtēt režiju salīdzinājumā ar holivudizētajām vai eiropejiskām filmām, un kvalitātes ziņā, no mākslinieciskā viedokļa ļoti laba filma. Varbūt nedaudz juka varoņi, taču, iespējams, tas ir tikai manas nekompetences dēļ vai arī tās sievietes tiešām bija līdzīgas.
Par pašu stāstu. Vīrietis, kurš raksta fiction grāmatu par nākotni, balstoties uz savu pagātni. Šis vīrietis izmantoja sievietes. Vienu -naudas iegūšanai, citu - rakstu darbu veikšanai, bet to svarīgāko - savu vēlmju piepildījumam. Viņa attieksme pret sievietēm ir diezgan nesaprotama, jo sākumā viņš izrāda lielu cieņu, taču vēlāk samaksā par nakti. Galvenā kaimiņiene (no istabas 2046) arī mainās ar laiku. Sākumā viņa ir nepakļāvīga un patstavīga, taču ar laiku viņa ir atkarīga no šī vīrieša, un īsti nav saprotams, vai viņa tiešām ir atkarīga no viņa, vai arī viņai bija vajadzīga nauda. Tas attiecību virtulis ir vispār sarežģīts, vienīgais, ko var reāli saprast ir tas, ka katrs viens otru izmantoja, taču tas izmantošanas līmenis mainās, kad attīstās cilvēku attiecības. Svarīga doma ir tā, ka neviens nedrīkst palikt parādā, jo, ja paliec, tiek aizskartas jūtas. Filmā ir pat Romeo un Džuljetas motīvs, kas izpaužas kā aizliegtais romāns starp viesnīcas vadītāja meitu un japānieti.
Par nākotni. Tā bija tā filmas daļa, kas bija totāls bulšits! Vilcienā no 2046. gada ir tikai viens pasažieris, kas mūk no atmiņām, tur viņš ņemas ar daļēji sarūsējušiem sievietēm- robotiem, kas var arī kaut ko just un pārdzīvot. Taču ar to arī viss beidzas, jo robotiem ir noslēpums, un pasažierim nav skaidrs, ko jūt tas robots. Nu bezsakars kaut kāds! Un tā datorgrafika, kura attēlo to nākotni, ir atbaidoša, viss ir kā nekvalitatīvā 90. gadu multfilmā vai sastāv no sīkiem Matriksa cipariņiem. Smieklus uzdzen tā LG reklāma, kas ir vienīgā izkārtne visā pilsētā.
Par mūziku. Skan kaut kāda dramatiska simfoniskā mūzika, kas vīrieša mīlas dēkām dod kaut kādu dziļumu.
Piebilde: ļoti iespējams, ka es filmu īsti nesapratu, jo izrādās ir vēl kaut kāda 1.(Days of being wild) un 2. (In the mood for love) daļa. Šīs es plānoju noskatīties tuvākajā laikā.
Filmas ideja bija interesanta, taču izklāsts ir pārāk haotisks un tā nākotne ir sviestaina.

Filmā tika teikts par pašu stāstu, ka tas lasītājiem patika, taču daži neuztvēra fantastikas elementus. Tas laikam notika arī manā gadījumā. Atzīme: 6/10