Blogs, kur stāstīšu par to, ko redzēju.

piektdiena, 2014. gada 17. janvāris

The Company You Keep

Būt pirmajam ar pārbaudītu informāciju.
Par ko? Par suņa skriešanu pēc kaķa (šeit apzināti lietoti tieši šāds dzīvnieku salikums).
Kāpēc skatīties/ neskatīties? Žurnālistikas vara, tieksme pēc patiesības, pēc brīvības, principi. Nopietna, aizraujoša, arī pamācoša.
Uz princiem balstīta tieksme pēc patiesības, brīvības. Stāsts par patiesības cīnītājiem, kuri ar žurnālistikas palīdzību tiek atmaskoti pēc 30 gadiem.
Sabiedrība ir nepareiza, jo valdība nogalina cilvēkus, izsūta tos karā vai neļauj tiem runāt, atbalsta bagātniekus, tāpēc bija jāiet apzagt banku. Situācija būtībā nav īpaši mainījusies, taču būtiska ideja šāda veida kustībām ir gatavība darīt vai vismaz runāt. Filmā šie aktīvisti ir dubultaģenti, jo ir gan kustības varoņi, gan noziedzinieki, kas aplaupīja banku un nošāva apsargu. Bet. nozīmīgs bija viņu mērķis, kuru viņi  pārsteidzošu iemeslu dēļ spēja saglabāt arī pāris desmitus gadu. Lūk! Te slēpjas gan mana problēma, gan citu ļaužu problēma. Savas negācijas es izklāstīšu 140 zīmēs, un tas nekas, ka twitterim mūsdienās ir mega spēks, ar to vien nepietiek, bet labi, ka es vismaz varu pateikt to šādi. Sabiedrībai ir izcils identisks piemērs - arābu pavasaris. Cilvēki centās un cenšas runāt arī ar skaļākām metodēm, bet vara ir tā, kas viņus aptur. Būtībā šis aspekts filmā ir patiesi noslīpēts perfekti. Tas ne vien pastāsta stāstu, bet liek padomāt par situāciju tagad, par cilvēku bailēm iet un kliegt. Pašas epizodes, kur varoņi atklāj savus motīvus, ir piesātinātas ar milzīgu saspringuma dvašu. Pie galda sēž 2 patiesības meklētāji, taču atkal vara kontrolē situāciju. Vienīgā, bet milzīgākā kļūda šo aktīvistu darbībā bija neapgāžamie principi, kuru dēļ nācās attiekties no ģimenes, taču arī šajā vietā rodas dilemma - pārkāpt pāri principiem, sēdēt mājas, bet ar ģimeni, vai iet ārā, pieturēties pie tiem principiem, bet būt vienam. Es nezinu, ko es izvēlētos. Iespējams, pirmo.
Brīvības jēdziens filmā ir diezgan paradoksāls. "Es esmu brīva, jo vismaz cietumā nesēžu". Tas nekas, ka policija meklē tavu draugu, lai viņu iesēdināt cietumā tavā vietā! Turpretī ir Šērona, kas arī aplaupīja banku, un viņa pati padevās policijai, lai kļūtu brīva no pārmetumiem vai bailēm. Protams, filmas izskaņā būs jāuzvar tikai vienai brīvībai (es nespoilošu, kurai).
Pētnieciskās žurnālistikas fanātiķi elsos no priekiem, jo tā ir patiešām lietderīga ievadlekcija pētnieciskajā žurnālistikā. Tevi iemāca: a) kā un ar kādiem avotiem jāstrādā; b) iemāca uzbāzības, uzstājības nepieciešamību; c) patiesības meklēšanas riskus, kā arī d) parāda vienkārši žurnālistikas likumus par vairākiem un pārbaudāmiem avotiem un laika trūkumu, jo notikumi mainās un šodienas ziņām var nebūt vērtības rīt. Filma lieliski parāda žurnālistikas nozīmību kā tādu, jo stāstā žurnālists gandrīz vienmēr bija par vienu soli uz priekšu policistiem un pat, ja kavējās, tad viņi bija vienā līmenī.Tieši žurnālista publikācijas dēļ sākās medības pēc citiem aktīvistu grupas biedriem. Filma parāda arī lokālās žurnālistikas problēmas, piemēram, bailes no varas.
Filma ir ne vien aizraujoša, sižetiski izstrādāta līdz sīkumiem, tai ir lieliska aktieru kompānija. (Runa pat nav par izskatu, kur jaunākas meitenes laidīs siekalas par transformeru puiku Šaiju Labafu (lai vai kā latviskotu viņa vārdu), savukārt vecākas sievietes - par Robertu Redfordu, kuru diemžēl vecums ir nežēlīgi apstrādājis). Ir savākti daudzi, bet tas tikai padara attēlu patiešām baudāmu.

Visnotaļ ir vērts skatīties, bet, iespējams, ne gadījumā, ja vēlies kaut ko izklaidējošu. Saturiska, domāt raisoša filma. Atzīme: 9/10

ceturtdiena, 2014. gada 16. janvāris

Looper

Par ko? Par ienesīgu laika ceļošanas biznesu.
Kāpēc skatīties/ neskatīties? Pirmkārt, pārsteidzošais Gordona - Levita  meikaps. Otrkārt, interesants naudas pārsūtīšanas veids, kas, diemžēl, nav tik tīrs kā vajadzētu būt. Aizraujošs sižēts, bet, iespējams, nav līdz galam noslīpēts.
Filmā sastapsi 2 lietas, kas parasti būtu "izvietotas" atsevišķās filmās - suniska dzīšanās pēc savas astes un Omena stāsts.
Omena stāsta līnija ir diezgan saprotama, loģiska - atrast pagātnē sīci, kas nākotnē dara ļaunumu. Bieži tiek runāts par laika ceļošanas iespējām iznīcināt pasaules ļaundarus. Kāpēc jāiznīcina kaut kādu Omenveidīgu puiku, ja varētu nogalināt, piemēram, Hitleru? Bet, ko tur iebildīsi, arī šis puika neizskatās diez ko labsirdīgs. Ar šo aspektu viss tā kā būtu skaidrs, turpretī ar laika ceļošanas biznesu un tajā pašā laikā skriešanu pēc sevis nepavisam. Jā, sūtīt cilvēkus uz pagātni, lai noslēptu pierādījumus ir gudri. Bet kāpēc ir jāsūta zelta gabali sev pašiem uz pagātni, un no kurienes tie tiek ņemti nākotnē? Kas mani mulsina šādā biznesā? To izmanto tikai sliktie puikas, kas nozīmē, ka zinātniska pētniecība sakarā ar laika ceļošanu notiek tikai pagrīdes laboratorijās, un ar to varētu izskaidrot sabiedrības ekonomisko krīzi, un līdz ar to arī izmirušo vidi. Pati nākotnes konstrukcija ir briesmīga, jo apkārt ir tikai krimināls.
Dziļākā doma, ko var izlobīt no filmas, ir skriešana pēc savas astes un sevis nogalināšanas metaforiskais paralēlisms. Tas vīrietis ne vien tāpat skrēja pēc sevis paša, bet gan skrēja, lai nogalinātu. Mēs to darām ikdienā! Katru dienu! Pat, ja gadās diena, kad skrienam ne pēc savas astes, nogalināšanas bumba jau uzstādīta. Un filmā vēl parāda liktens mainīšanas jēgu. Arī te var atrast pāris vaļīgas saites. Mēs mainām likteni tad, kad beidzam skriet pēc sevis. Tie ir ļoti pievilkti, izvilkti slēdzieni, jēgas meklējumi, taču, ja tādi radās, par to ir prieks.
Telekinēze. Arī tāda lieta pastāv šajā filmā. Manuprāt, par daudz vienai filmai. Jā, filmas autori ir centušies visus aspektus savienot, taču gala rezultātā jūtas ir nošķirtas, jo ir gan aizrautība, jo filma neliek atslābt, bet gan sasprindzināti gaidīt, kad kāds izlīdīs no kukurūzas lauka vai arī mazajam puikam no acīm izšausies divi sarkani lāzerīši (kā X cilvēkos), bet ir arī mulsums par ideju "pārbagātību" 2 stundu ilgam attēlam.
Ir aina, kas mani patiesi pārsteidza. Tā ir aizbēgušā nāvinieka pakāpeniska
ķermeņa daļu atmiršana. Lūk, šai epizodei bija gan loģika, gan krāsains, uzskatāms attēls.
Ir labi vienai reizei, ir ļoti labi paskatīties uz Džozefu un Brūsu kaujamies, bet ir slikti meklēt kaut ko dziļu filmā. Btw, filmā ir stipra sieviete ar ieroci, arī tā dēļ var skatīties.

Ja man būtu palikuši 30 gadi, ko dzīvot, es tā noteikti nedzīvotu. Atzīme: 6/10

ceturtdiena, 2014. gada 9. janvāris

Now You See Me

Par ko? Par vēlmi atmaskot ilūziju.
Kāpēc skatīties/ neskatīties? Visnotaļ skatīties. Kuram gan nepatīk burvju triki? Nē, jautājumam šajā gadījumā būtu jāskan šādi: "Kuram gan nepatīk zināt, kā burvju triks tika izpildīts?".
Spraigi, interesanti, neparedzami, koši, arī aktuāli, jo maģija vienmēr ir trendā.
Ņemot vērā to, ka šī ir vienkārši aizraujoša, krāšņa ekšena filma, tai patiešām pietrūkst kaut kā dziļāka, nopietnāka stāsta par sliktiem ledusskapjiem, tāpēc turpinājumā būs novērojumi, kritika par atsevišķām detaļām. Detaļas stāstā ir svarīgas.
Aizraujošs Robinu Gudu stāsts ar roku izveicības elementiem. Bet ja nopietni, tad nekā diži nopietna nav, taču ļoti izklaidējoši, baudāmi, jo filmai ir ne tikai ekšena elementi ar poliču un bandītu pakaļdzīšanās spēlēm, bet arī kaut kāda romantika, jo kurā filmā 4 cilvēku kompānijā, kur ir sieviete un vīrietis, neparādīsies šādas aspekts, ir arī kāds noslēpums, par ko gan es nestāstīšu, jo kam vajadzīgi šādi spoileri.
Manuprāt, stereotipizētos tēlus amizantus padara prāta-lasītāja minējumi, jo būtībā mēs visi mācētu pastāstīt par otru cilvēku. Iespējams, mazāk attīstīts bija "zaglēna" tēls (tas, kurš atgādina Ronaldo), kuram lielas nozīmes, izņemot roku veiklību zagšanā, nemaz nav, taču jāsaprot, ka 4 riteņi ir jautrāk, nekā 3, kur trešais jutīsies lieks. Un kas vispār ir "The Eye"? Burvjutriku meistari, kas pulcējas kopā, lai pavizinātos uz karuseļa? Muļķības.
Ko šī  filma mūs iemāca? Pievērst uzmanību detaļām.  Ja esam pārāk tuvu, nepamanām citas lietas. Visam pamatā roku veiklums un balamutes māksla, nekādas maģijas nav. Salaveča nav. Vienradzis neeksistē.
Manuprāt, vienīgais filmas mīnus ir piesātinātība ar specifektiem. Filma, kurā satiekas 4 burvju mākslinieki, papildus datormaksla ir lieka. Pazūd izbrīna, nesaprašanas eiforijas sajūta, ja es redzu, ka triks tiek izpildīts nevis ar māklsinieka roku izveicību, bet gan ar programmētāja pirkstu ātrumu.
Ņemot vērā to, ka ir cilvēki, kuri vienmēr vēlas uzzināt KĀ burvju triks tika izpildīts, jāatceras, ka ir tādi, kam svarīga nezināšanas eiforija, šādus cilvēkus, ļoti iespējams, ka filma pat sadusmos, jo visi triki tiek atmaskoti un maģijas ilūzija ir pilnībā pazudusi.
Par mūziku: grūti teikt, vai tur bija pat 2 melodijas.
Piebilde. Eisenbergam piestāv šādas "izlecošā gudrīša" lomas.
Piebilde2: Tiem, kam patīk burvju triku filmas, iesaku: The Prestige un The Illusionist

Ir interesanti skatīties, bet tikai vienai reizei.   Atzīme: 7,5/10

svētdiena, 2013. gada 1. decembris

Before Midnight

Trešais turpinājums patiesajai sarunu filmai.
Par ko? Par mums pašiem, par kaimiņiem, par kolēģiem. Par mīlestību.
Kāpēc skatīties/ neskatīties? Tā ir indī filma (tas automātiski uzliek kaut kādas birkas), kas parāda dzīvi, ne izdomātu, bet saklausītu no kāda paziņas stāsta. Filma ir 4 daļās - saruna mašīnā, saruna pie galda, saruna pastaigājoties un strīds viesnīcas numuriņā. Katrai daļai ir sava tēma, temati, un katrs otrais, trešais un ceturtais teikums liek domāt, liek attiecināt kaut ko uz sevi, uzdod tev jāutājumu, kuram tu piekrīti vai nepiekrīti. Jautājumi, iespējams, nešķiet dziļi, bet tie ir nozīmīgi, tie ir interesanti, tie ir atklāti.
Saruna mašīnā. Bērni un audzināšana. Mūsu vecāki ir mūsu paraugi, mēs esam mūsu bērniem paraugi, viņi izaug par to, ko mēs viņos ieliekam. Ko mēs paņemam pretī? Ābolu.
Saruna pie galda. Jaunās datorizētās romantikas ienākšana mūsdienu pasaulē blakus vecajai, pusgadsimtu nodzīvojušai. Visa sarauna ir balstīta uz psihologu grāmatām "Kā būt attiecībās? Kas ir to komponentes?". Mēs esam tik apsēsti ar tehnoloģijām, ka tās pamatīgi ienākušas arī mūsu intīmajā dzīvē. Katra paaudze domā, ka viņi būs tie, kas sagaidīs pasaules galu, bet mēs turpinām dzīvot, turpinām dzīvot ar datoriem uz blakusspilvena. Vai mēs, tā guļot ar metālu, būsim tie, kas sagaidīs to pasaules galu? Skat, cik tehnoloģijas ir dziļi un pamatīgi ienākušas mūsu dzīvē. Kurš mūsdienās lieto modinātāju, nu tādu parasto, ne jau telefona aplikāciju? Es nē, bet ar to noteikti būtu vieglāk (un mazāk žēl) nosist nāvi, kas atnāktu naktī uz pasaules galu.
Saruna pastaigājoties. Vecums, jaunība, pagātne, nākotne. Kā būtu, ja būtu? Tajā sarunā tēli, manuprāt, pasvieda ļoti interesantu faktu/pieņēmumu. Vīrieši vienmēr steidz kaut kam līdzināties, sievietēm nav laika līdzināties, jo mēs "mājsaimnieces" rūpējamies par bērniem, tāpēc to var uzskatīt par brīvību. Papildus šim pieņēmumam izskanēja arī tas, ka sievietēm nav kam līdzināties. Es kādreiz gribēju kļūt kā Džoanna Džetta, tagad (iespējams) vairāk kā Eleonora Rūzvelta, taču šīs dienas elku es tikko izdomāju, pārdomāju un tad izvēlējos. Skat, kaut kāda brīvība tā tomēr ir, jo jebkurā laikā varu izdarīt izvēli, protams, pagaidām man nav bērnu, lai būtu tik aizņemta, bet Eleonora ir tiešām izcila sieviete.
Strīds viesnīcas numurā. Ir sieviete ar sapņiem un ir vīrietis ar sapņiem, šie sapņi nepārklājas. Kas piekāpsies? Kam jāpiekāpjas? Kā ir būt sievietei feministei attiecībās? Jo vīrieši jau dzīvo pasakās, kur trauki mazgājas paši, pusdienas arī pašas sagatavojas. Vai zini to veco krievu multfilmu "Мойдодыр", kurā izlietnes pašas skrēja pēc netīrā puikas? Tā dzīvē nenotiek!
Visu filmu caurstrāvo doma par dzīvošanu, par vēlmi dzīvot, dzīvošanu šodien, par brīvo laiku. Manuprāt, ļoti nozīmīga frāze filmā ir "laiks starp vecāku mājas pamešanu un bērnu piedzimšanu ir brīvākais laiks mūsu dzīvē", tāpēc, vīrieti, ja tu liksi sievietei mazgāt traukus, tādējādi atņemot viņai laiku, vari turpināt gaidīt izlietni, kas pati pēc tevis skries.
Par mūziku: nav un nevajag.
Piebilde: aiz visām sarunām paveras ļoti skaista daba, ļoti spilgta, atmosfēru radoša.
Patiks tiem, kas pieraduši pie tāda veida filmām. Viegla, dziļa, bet ikdienišķa. Atzīme: 8/10

otrdiena, 2013. gada 26. novembris

Kara filmu izlase PART 6


Šī ir noslēdzošā kara filmu izlases daļa. 

In Darkness. Stāsts par izglābšanu, par palīdzēšanu riskējot ar savu dzīvi. Par dzīvot gribētājiem. Nekā jauna, salīdzinājumā ar citām filmām šajā nav, ir tikai 10 ebreji, kuri 14 mēnešus nodzīvoja kanalizācijā. Vai teikt cilvēkam, kuram tu maksā naudu, "paldies"? Manuprāt, atkarībā no tā, kādu darbu tas cilvēks veic. Šajā gadījumā nekādu lielo peļņu viņš nesaņēma, viņš brīvprātīgi slēpa ebrejus un par to saņēma paldiesvārdu tad, kad atrisināja tikai patiesi nopietnus jautājumus. Kā jau var paredzēt, slēgtā kopienā, kur ir bads, agri vai vēlu sāksies iekšējais nemiers, arī šie ļaudis nebija izņēmums. Skaidrs, ka sāc pārdzīvot par šiem cilvēkiem, jo nevar tā būt, ka par viņiem kāds rūpējas, viņi piedzīvo savas iekšējās krīzes, bet galu galā neizdzīvo. Filma nav garlaicīga, jo pirmkārt, mums ir jāredz kā dvēseliski mokās polis - glābējs, kas slepenībā tur šos ebrejus, otrkārt, kā kaujas paši ebreji, jo izdzīvošanas iespējas ir niecīgas, un, treškārt, ārējie faktori (okupanti un stihijas) arī saka, kad dzīvot un kad mirt. Ja tā varētu teikt, tad klasiska filma par ebrejiem, kas ir tiešām forša, jo nav neviena garlaicīga brīža. Atzīme: 8/10


Schindler's list. Skarba, sāpīga filma, nepanesami tieša. Ebreju liktenis te ir parādīts masveidā, iespējams, tas padara holokausta ainas vēl briesmīgākas, jo es noteikti nevēlētos, lai īpaši izceļ kādu ebreju, tas vienmēr izraisa līdzjūtību un panest to, redzot šo postu, būtu neiespējami. Domāju, ka šo ebreju likteni varētu skaidrot kā tauriņa efektu, sekām 2 vīru komunikācijai, jo viss, par ko viņi izlēma, vai viņi vēlējās, realizējās pret ebrejiem. Stāsts ir par diviem vīriem, kuriem rokās ir marionetes, tūkstošiem marionešu, bet šī spēle ar marionetēm ir uz naudu, diemžēl filmas laikā viens saprot, ka spēlējas ar dzīvībām, nevis ar naudu, bet cits spēlējās ar dzīvībām un priecājās, ka ar to var vēl arī nopelnīt. Abiem vīriem bija svarīga vara, tikai viens to izpauda ar ieroci rokās, cits ar sarakstu un naudu, ko varēja izstūķēt "aklajiem". Visā filmā ir milzumdaudz spēcīgu epizožu, kas pasaka tik daudz (šīs filmas pietiktu bakalaura darbam ar semiotiskās analīzes metodi), kas liek domāt, vai karā un briesmās katrs par sevi? vai ir jādod iespēja strādāt darbu arī invalīdam, kurš šo darbu īsti pat nevar veikt? vai karā trāpīt cilvēkā ir kā plus punkti, ar kuru palīdzību vēlāk var tikt līdz nākamajam levelam (jo no parastā ierēdņa taču ir kaut kā jākļūst par majoru)? kas tu esi pēc tam, kad tavs ierocis vairs nešauj, vai esi zaudējis savu varu? Man vienmēr ir paticis Ralfs Fainss, bet diemžēl ļoti bieži viņš tēlo briesmoņus. Vai viņam tas piestāv? Jā. Vai viņš bija izcils arī šajā filmā? Jā. Filma bija melnbalta, un labi, ka tā, jo redzēt tik daudz sarkanu asiņu būtu nepanesami. Viss tas laiks mūsu sabiedrībai ir melns plankums vēsturē. Sāpīga filma. Ja nebimbāsi, tad vismaz būsi šoka efektā, un tas nebūs tāpēc, ka uzzināji, ka tādas briesmīgas lietas notika holokausta laikā, bet tas notiks tādēļ, ka filmā tās tika parādītas tik tieši. Atzīme: 10/10

Kopsavilkums par redzēto un dzirdēto.

1. Nacisms ir neiedomājami briesmīgs ierocis, bet vienmēr gadījās arī izņēmuma gadījumi, kad saprāts uzvar vispārpieņemto režīmu.
2. Sievietes karā līdzvērtīgas vīriešim bija tikai Krievijā, citur mēs bijām prostitūtas, kuras, tikai apmierinot vīrieša dziņas, varēja kaut ko sasniegt, bet arī par šiem sasniegumiem slavas gaismā tika celti vīrieši.
3. Amerikāņi filmās par karu ir atainoti tikai kā piloti.
4. Ķīnā bija japāņu iebrukumi, bet tur pat notika arī cīņas starp komunistiem un nacionālistiem. 
5. Filmas man iemācīja kā izskatās WW1 ieroči un ar ko tie atšķiras no WW2 ieročiem, kā izskatās WW2 Vācijas formastērpi un kā pārējās pasaules formastērpi, kā izskatījās pirmie datori, ko nozīmē WW1 ierakumu karš un WW2 pilsētu bombardēšana un civiliedzīvotāju karš.

Filmas manī vairoja radikālās feministes uzskatus, es biju dusmīga uz tiem vīriešiem. 
Daudzas filmas ir balstītas uz reāliem notikumiem, tas, ko māca mums vēsturē, blakus nestāv tam, ko es redzēju šajās filmās. Šie stāsti ir patiešām vērtīgs pārdomu materiāls, bet tajā pašā laikā arī grūti sagremojams. Ja tās būtu vienkārši dokumentālās filmas par konkrētajiem notikumiem, emociju nebūtu, jo mums ir vajadzīgs kāds varonis, kurš mums simpatizē un kuram mēs jūtam līdzi. 
Šādas filmas ir kā sēkliņas, grūti apstāties, kad beidzas. Mans saraksts sākās ar pāris filmām, no kurām daudzas jau bija redzētas, bet kad saraksts izsīka, bija jāmeklē vēl. Būtībā negribējās apstāties arī ar 27 filmām, bet kā izrādās kara drāmas (ne īpaši vecas) ir diezgan grūti atrast. Es neskatos šausmenes, reti skatos trillerus, bet agresija kaut kur taču ir jāliek, šis varētu būt labs risinājums.
Man patiešām iepatikās kino par karu. Šīs filmas nav bojaviki, tādas filmas arī nebija mans mērķis, bet šī saraksta filmas (daudzas) ir ļoti piesātinātas ar notikumiem, spraigu, aizraujošu ekšenu, bet pats svarīgākais - cilvēku likteni un tāpēc ir interesanti. Šāda veida filmās ir apvienots viss, ko tu parasti redzi citās filmās + pievienots vēsturisks konteksts, kura situācijā parādās mūsu "Id". Noparasts ir arī varas kontroles spēka pār parasto mirstīgo aspekts, jo tādu tās koncentrāciju ir grūti sastapt cita veida filmās. 
Tiešām vērtīga mācību stunda, izglītojoša un domāt veicinoša, emocijām pārbagāta. Vai lai iegūtu šādu efektu ir jāskatās tik daudz? Tas pēc katra ieskatiem. 

Ja Tu zini kādu patiešām labu kara filmu, ieraksti komentārā, labprāt paskatīšos!

PS. Vācu valodā jauna sieviete ir "fräulein". Šitas vārds bieži tika daudzināts. 



svētdiena, 2013. gada 24. novembris

Kara filmu izlase PART 5

Ceturtā daļa.

!Nākamajā daļā būs tikai 2 filmas un domrakstveidīgs teksta blāķis ar manu viedokli!


Glorious 39.  Grūti pateikt vai filma ir interesanta, vairāk nē nekā jā. Filma vienkārši neizpildīja savu funkciju. Tas ir trilleris, tāpēc cerēju vairāk ekšena, bet nebija, viss ekšens palika tikai idejas līmenī. Stāsts ir nekāds, meitene atrod noslēpumu un katrs, kuram viņa mēģina izstāstīt mirst. Un vēlāk viņu cenšas kaut kādā veidā pieklusināt viņas pašas ģimene,kas ir atbildīga par šo noslēpumu. Sižets, manuprāt, te nav jāapspriež, lieta, kas ir būtiska filmā ir DZĪVNIEKU NOGALINĀŠANAS epizode. R u kidding me? Dedzināt kaķus? Jūs jukuši? Jā, autori cenšas spiest uz emocijām, mīlestība, ģimenes nodevība un pat piedošana, bet filmas seklums ir tik nozīmīgs, ka tas pamatīgi atspēko visdziļākās jūtas.
Tas, kas patīkami pārsteidza bija britiskums un skaistās butaforijas. Tā ir televīzijas filma (šeit, protams, jāņem vērā to, ka šī televīzija ir BBC), taču tā ir ļoti krāšņa. Kleitas, lielie penthausi, mašīnas, manuprāt, lieliski parāda laika periodu īsi pirms paša kara sākuma. Garlaicīga, bet skaista. Atzīme: 6/10


The Boy in the Stryped Pyjama. Viena no emocionāli smagākajām filmām šajā sarakstā, jo ir iesaistīti bērni. Par patiesības izzināšanu bērna acīm. Kāpēc filma ir tik spēcīga? Jo mēs zinām, kāda attieksme nacistiskajā Vācijā bija pret ebrejiem, taču visbiežāk rāda notikumus līdz cietumam vai deportācijai, šajā filmā notikumi ir pie koncetrācijas nometnes. Otra lieta, mēs redzam kā tiek skalotas smadzenes bērniem, kurš mūsdienu 12 gadīgs bērns lasīs avīzes un uz sienas liks plakātus ar Bērziņu vai MK deputātiem? Trešā lieta - cilvēkdvēsele. Gan sieviete, kura redzēdama vīra noziegumus ir spējīga pateikt "Tu esi jucis", gan bērnu blēņas, kas tajos apstākļos nozīmē daudz vairāk, piemēram, ebreja bērns ēd ārieša bulciņu, gan verdzība, kur, ja vienu vergu nogalināsi, dabūsi vietā citu. Bērna acīm viss likās ļoti nevainīgs, viss bija labs, taču blakus visu laiku atradās arī sliktais, tikai puika to nepazina, viņš nezināja no kurienes dūmi nāk (šajā gadījumā teikums skanēs pareizi gan uzskatot "dūmi nāk" par personifikāciju reālai dūmu kūpēšanai, gan uzskatot to par metaforu). Visa filma ir zemtekstaina, tā nav pamācoša, tā nekādā gadījumā arī nav bērnu filma, jo galvenais spriedums skanētu šādi - "ja tu kādam palīdzēsi, tētis kaut ko izdarīs". Tie paši zemteksti nav dziļi, tāpēc mums kā skatītājiem atliek tikai brīnīties un jautāt "Kāpēc? Kāpēc?" Skaidrs, ka sakāpinātu emociju vilni šeit izraisa bērnu faktors, slikti teikt, ka labi vien ir, ka tā, bet līdzīgs stāsts ar pieaugušiem cilvēkiem būtu visnotaļ citādāks. Es nespoilošu par beigām, vien pateikšu to, ka sāpīgi un/ vai skumji ir vēl ļoti ilgu laiku arī pēc filmas beigām. Atzīme: 10/10


The Pianist. Šī filma, domāju, varētu ierindoties visa saraksta pirmajā vietā. Ja bieži "Šindlera saraksts" tiek nosaukta kā labākā kara filma par holokaustu, tad, manuprāt, šī ir pārspējusi to. Jā, no utilitārisma viedokļa (te nāk iekšā ētikas lekcijas (utilitārisms - lielāks labums lielākam cilvēkam daudzumam)) šajā filmā ir 1 izdzīvojuša cilvēka stāsts, taču šo dzīvību viņš ir patiesi izcīnījis. Tiešām izteiksmīgi un plaši parāda ebreju ikdienu holokausta sākumā, kā slēpa mantas, kā pārgāja uz geto, kā pelnīja geto, kā komunicēja ar ārpasauli. Lai arī cik ironiski tas nebūtu, bet šī ebreja dzīve turpinājās tikai pateicoties vāciešiem. Šī  ikdienišķuma iespaidā, tu sāc tiešām pārdzīvot līdzi, turēt aizdomās katru, kas palīdz, bet aizdomas apstiprinās ļoti reti, izrādās, ka cilvēki mēdz darīt arī labas lietas par tāpat. Pianista nemitīgajā skriešanā var saredzēt izmisumu, jo ir jāizglābjas pašam, bet tajā pašā laikā viņš redz kā blakus nogalina citu vai kā ebreji saceļas pret okupantiem. Viņš dzīvoja kā žurka, kas slapstās un ēd, ja vispār atrod ko ēst, bet šis žurkas izdzīvošanas instinkts viņam palīdzēja, viņš turpināja meklēt palīdzību, ēdienu, viņš riskēja, bet viņam nebija ko īsti zaudēt. Ļoti, manuprāt, aizkustinošs moments ir viņa klavierspēle vācu karavīram, tas bija patiesi skaisti, sāpīgi, jo iespējams viņu tūlīt nogalinās, bet vismaz uzspēlēs klavieres. Par skaisto mūziku karavīrs pārkāpa pāri savam godavārdam nacisma idejai. Pats ebrejs vēlējās pateikt paldiesvārdu vācietim. Spēcīgs, motivējošs, aizkustinošs Vladislava Špīlmana stāsts par izdzīvošanu laikā, kad iespēja izdzīvot bija niecīga. Atzīme: 10/10


Defiance. Ļoti atgādina filmas "The Beach" situāciju, tikai šajā gadījumā kopas dibināšana ir daudz nozīmīgāka un cēlu mērķu vadīta. Šī kopiena nebija partizāņu kustība, tie bija bēgļi, kas dzīvoja mežā. Likumi bija līdzīgi kā iepriekšminētajā filmā, vienīgā atšķirība tāda, ka visiem pienākas pa vienādām vienībām lietu/ ēdiena un tā nebija daudz, tāpēc nācās badoties, savukārt, tur dalīšanos veicināja draudzība un ēdiena bija pietiekami arī otrajai un trešajai porcijai. Tas, par ko raisa domāšanu filmā, ir, vai lielāks labums pienākas tam, kas gāja, riskēja ar savu dzīvību, lai to ēdienu vispār dabūt? (Ahā, atkal ētikas lekcijas ienāk... Tolerance un Loks). Kā ebrejam izturēties pret nacistu? Slēpties mežā vai iesaistīties kontrrevolūcijā? Pati dzīve mežā ir atainota ļoti krāsaini, no vienas puses mīlestība, kāzas, kopīgums, mācīšanās, bet no otras - bads, aukstums, konkurence, bailes, konflikti. Būtībā milzīgs spiediens no varas nenāk, pat bēgļu noķeršana ir reta, taču biežāk notiek šo pašu bēgļu uzbrukumi civiliedzīvotājiem un nesaskaņas savā starpā. Aizraujoša. Ar laimīgām beigām. Atzīme: 8/10


 Поп. Pirmkārt, tā ir vienīgā pilnīgi krievu filma šajā sarakstā, otrkārt, filmā ir epizode ar Latviju un, treškārt, parāda kristietības aspektu. Ļoti savdabīga krievu valoda, par tādu to padara vairāk kā 60 gadu tālums no mūsdienu krievu valodas un ticīgā domāšana. Filma jautā, vai baznīctēvu, kas brauc uz vāciešu iekaroto Krievijas zemi atjaunot kristietību, jo tā ir lūguši šie vācieši, ir kolaboracionisms? Jo viņš neiet sludināt nacismu, viņš iet sludināt Dieva vārdu. Apkārt ir karš, vācieši un viņu uzbūvētā koncentrācijas nometne, krievu partizāņi un pa vidu ir šis mācītājs, kurš kara laikā cilvēkiem dod cerību. Vācieši šo cerību izmanto, bet sociālismam ir savi dievi. Vai filma ko māca? Ir labi palīdzēt. Diemžēl tas arī viss. Lai arī filmai ir diezgan interesanta ideja  - karš vs. ticība, izpildījums ir viduvējs, jo pie gala uzvarētāja nenonākam, varbūt tikai apskatāmies, kā kristietībai klājās kara laikā. Filmas beigās skan episka dziesma. Komentāros cilvēki filmu sauc par pareizticības propagandu; kā katolis, nepamanīju. Vērts noskatīties tikai šī atšķirīgā, kara filmām neraksturīgā temata dēļ. Atzīme: 7/10

sestdiena, 2013. gada 9. novembris

Kara filmu izlase PART 4

Pilnais filmu saraksts ŠEIT!
Pirmā daļa.
Otrā daļa.
Trešā daļa
Šī daļa sakritības dēļ ir lielā mērā veltīta sieviešu spēkam kara laikā. (Skanēs pamatots heits pret vīriešiem)


 The Flowers of the War. Visnotaļ viena no labākajām filmām sarakstā. Mums eiropiešiem, manuprāt, ir diezgan trūcīgas zināšanas par WW2 un periodu iepriekš ārpus Eiropas (+Amerika), ļoti iespējams, ka tādas trūcīgas zināšanas ir tikai man, bet atgriežoties pie filmas - Ķīnā īsi pirms kara bija japāņu iebrukumi. Diezgan sāpīga filma, lai gan kara darbība nav īsti svarīga šeit, sāpīgs ir sieviešu liktenis. Tas, ka šie gaļēdāji ir tik ļoti zemiski, ka notiek nevis vienkāršas masveida izvarošanas, bet ORGANIZĒTAS masveida izvarošanas, uzdzen man tādas dusmas pret tiem zvēriem! Sievietes ķermenis karā bija tik ļoti pazemots, it kā sievietes būtu tiem vīriešiem parādā, ka viņi viens ar otru kaujas. Vēl traģiskāku šo situāciju padara tas, ka meitenes tiek izvēlētas no klostera, kur dzīvo bāreņi un viņām ir tikai vidēji 13 gadi! ĀAAAA!!! Milzīga uzmanība filmai ir ziedošanās aspektam, un šī ziedošanās ir nevis vienkārša mantu, lietu upurēšana, bet savas dzīvības upurēšana. Karavīrs, kurš piesēja sevi un līdz ar to uzspridzināja visu ēku, amerikānis, kurš, vēlēdamies izglābt meitenes, tomēr pārkāpa pāri saviem principiem, prostitūtas, kas iet uz drošu nāvi jauno meiteņu vietā, un galu galā puika, kas dodas līdzi šīm prostitūtām. Vēl skumīgāku, emocionāli sakāpinātāku šo sižetu padara meitenes stāsts beigās. Manuprāt, labākais citāts "prostitūtas dzied un dejo, kad citi mirst". Ļoti spēcīga, emocionāla un aizkustinoša. Atzīme: 9,5/10


Lust, cauntion. Vēl viena filma, kur sieviete kara labā izmanto savu ķermeni. Ar savu skaistumu viņas uzdevums bija atmaskot vīrieti, taču šai atmaskošanai bija vajadzīgas kādas iemaņas, diemžēl par skolotāju derēja tikai viņas iemīļotā puiša draugs, lūk, šeit sākas traģiskums. Tas traģiskums turpinās pēc kāda laika, kad viņai ir jāturpina sava misija. Un būtībā uzdevums ir izpildīts, onkulis dāvā viņai gredzenu, bet tālāk es nespoilošu. Filmā patiesi nekā nav, izņemot šī ķermeņa izmantošanas fakta, un par nopietnu problēmu tā kļūst, kad sieviete sāk sūdzēties par šausmīgo izturēšanos, par verdzenes stāvokli, par ciešanām. Varbūt šo ciešanu apturēšana bija viņas fināla darbības motīvs? Tādiem vīriešiem ir jāsēž krātiņā vai betona aizmūrētā istabā bez logiem, lai viņi tur sajuktu prātā un paši sev visu atrautu (es nevaru neskanēt tik bargi, jo kur ir prāts? kur ir cieņa? ja tu uzticies, tad tu sit? Barbarisms!)! Atzīme: 7/10 
P.S. Pirmo reizi ieraudzīju kā izskatās īsts Madžongs.





Lucie Aubrac. Par stipru, stipru, neatlaidīgu, neatlaidīgu, mīlošu sievieti. Filma ir pateicīga ar to, ka parāda birokrātiju un tās sekas, jo tikai pateicoties tam šī sieviete izpestīja vīru no gestapo divreiz. Pati dzīve cietumā ir bezšaubām mokpilna, jo a)tie ir šausmīgi apstākļi; b)ir jāredz nāve; c)ir pašam jāgaida nāve, tāpēc, neredzot nekādu palīdzības pazīmju no ārpuses, neapzināti sāc domāt par padošanos. Interesanta ir partizāņu kustības darbība, metodes ar kādām slēpjas, un kas vispār ietilpst tajā kustībā. Neteikšu, ka aizraujoša filma, tā ir vienkārši laba filma, kur mīlestība ir stiprāka par režīmu. Atzīme: 7/10


Rosenstrasse. Pacietības filma. Šeit spēcīga ir ne tikai pati sieviete (kas atkal ar savu ķermeni deva brīvību daudziem ieslodzītajiem), bet arī mazā meitene, kas vienkārši uzticējās nezināmai sievietei un tik pat pacietīgi gaidīja savu māti. Ļoti nozīmīga, simboliska ir epizode, kad vīrieši ar ieročiem nostājās pretī šīm gaidošajām sievietēm. Kā viņiem rokas pacēlās? Kas tās par smadzenēm, kas klausa valsti, kuras pavēles ir stāvēt ar ieroci pret sievieti? Teiksi, Sant, kur palika feminisms un vienlīdzība? Feminisms palika, taču par kādu vienlīdzību var runāt, ja sievietēm šajā gadījumā nav ieroča rokās? Šī vara bija tik ļoti absurda, ka to saprata ne tikai šīs sievietes, bet arī karavīri, piemēram sievietes brālis - invalīds. Šai sievietei vajadzēja cīnīties divās frontēs un abas frontes bija vērstas pret vienu ienaidnieku. Ģimenē vienaldzīgais tēvs un tur pie ēkas. Noskatoties šo filmu ir žēl to dzīvo cilvēku, kas vēl atceras, kas piedzīvoja kara šausmas. Protams, viņi nevar to aizmirst un līdz galam pārdzīvot, bet vai atgādinot to viņiem, mēs nesāpinām viņus atkal? Atzīme: 7/10


Les Femmes de l'ombre. Beidzot filma par sievietēm ar ieročiem. Viņas izmantoja visādus paņēmienus, bet beidzot viņām rokā arī bija tāda lieta, no kuras baidās pat vīrietis. Sižetiski ļoti piesātināta, aizraujoša, ar viltībām piepildīta. Tas nav vienkāršs bojaviks ar sievietēm galvenajās lomās, tā ir nopietna kara drāma, kas savieno draudzību, nodevību, patriotismu, pašziedošanos, iztrūka tikai patiesas mīlestības, bet tas nekas. To, cik daudz sieviete ir ziedojusi karam, izsaka citāts "pēdējo reizi mēnešreizes bijušas kaut kad pirms kara" (filmas sižets norisinās 1944. gadā). Tās sievietes nevareja atļauties būt par sievietēm, un gadījumos, kad tomēr atļāvās, viņas zaudēja dzīvību. Milzīgas dusmas ir par tiem britu armijas vīriešiem, kas laikā, kad sievietes iecirkņos tika spīdzinātas, sēdēja uz mīkstajiem krēsliem ofisā un pīpēja cigārus. Filma pierāda, ka sievietes karā ir daudz spējīgākas par vīriešiem, un vienīgais, kas viņas var apturēt, ir naivums, aklā mīlestība pret tiem pašiem vīriešiem. Atzīme: 8,5/10