Par ko? Par sievieti, kas kā viesuļvētra atnāk, sapūš, izjauc, pazūd, atsāj pēdas.
Kāpēc skatīties/ neskatīties filmu? Filmai nav nekāda baigā stāsta, ir sieviete, kas izjauc visiem attiecības, bet tai pat laikā cietušajiem ir vienalga, jo par to viņi nerunā. Vienīgā, kas tiešām izsaka kādas pretenzijas, ir 16 gadīgā meitene, kura visu filmas stāstu ielikusi dzejolī.
Filma māca, ka viss atnak un aiziet, un šī sieviete no Ņujorkas ir kā metafora mīlestībai. Zīmīgs moments filmā ir, kad meita prasa mātei par to īsto, un mātes atbilde ir tāda, ka tā mīlestība aiziet, kad cilvēks mainās. Tā iešana un aiziešana ir raksturīga visai filmai, taču ne katrs skatītājs to pamana, ka katrs cilvēks šajā ģimenē ir ienācis ne uzreiz, cits jau ir aizgājis. Lūk, šis varētu būt viens no iemesliem, kāpēc es neesmu starā par filmu, esmu naiva un ticu arī mūžīgām lietām.
Par mūziku. Tā ir jutekliska filma, bet tādu to padara ne tēli, ne stāsts, bet gan skaņas. Filmai nav nekāda OST, skan tikai fona melodijas, taču to garšu dod skaņas, ko dzirdam caur mikrofonu. Gaumīgi ir izvēlēts arī filmas aksesuārs - kukaiņi. Tās skaņas, kas tiem tiek piešķirtas - čerkstošas, šņācošas, visas čubināšanās skaņas, liek šermuļiem pārskriet pār ādu. Šo skaņu sajaukumu ir tik pat grūti paskaidrot, kā to nevar izskaidrot jaunā sieviete. Atceros, kad mūzikas veikalā centos pārdevējai pastāstīt, kādu skaņu es gribu dabūt ar pedāļa palīdzību, viņa pateica, ka mūziku un skaņu ar vārdiem nav iesējams aprakstīt.
Piebilde: Sundance ražojums.
Atzīme: 5/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru