Par ko? Par
grāmatu, kas runā to vietā, kam mute ir ciet.
Kāpēc skatīties/
neskatīties? Mūsdienu pasauli filma neizmanīs, taču tā mudina tevi runāt par
sabiedrību. Tā saka, ka tavās rokās ir iespēja mainīt netaisnību. Rasisms,
indivīda loma, kas kā lasis peld pret
straumi, un medija spēks, par darbu un "paldies".
Rasisms. Filmā ir
viscaur tīta šī problēma. Ja pēc likuma tev nav nekādu tiesību, tad tiek
pārkāptas cilvēktiesības. Šajā gadījumā afroamerikāņiem tiesību nebija jau no dzimšanas,
būtībā tā bija verdzība, kur darbs tika minimāli apmaksāts. Šādai verdzībai
tika pakļauti tikai afroamerikāņi,
tieši tāpēc tā ir rasisma problēma. Mūsdienās tas nav aktuāli, stāsta sižets
notiek ASV, pašlaik tur valda afroamerikānis,
Latvijas sabiedrībai rasisms vispār ir sveša lieta, protams, ja atbrauc
ārzemnieks ar citādu ādas krāsu, visa mūsu uzmanība ir pievērsta viņam, mūsu
sabiedrībai tuvāks ir nacionālistiskais jautājums, taču par to nav filmas
stāsts.
Par lašiem, kas peld pret straumi. Jevgēnija,
žurnāliste, būtiski atšķiras ar visu, viņai ir ne tikai citāds viedoklis, bet
viņa arī izskatās savādāk, viņas uzvedība atšķiras no kluba „reglamenta”, pati
būtiskākā atšķirība ir viņas vērtību skala. Kāpēc viņu visvairāk uztrauc "melno strādnieču" stāvoklis? Jo būt savādākai,
būt patstāvīgai viņu iemācīja viņas "melnā strādniece". Viņa ir tā, kas veido
medija saturu, viņa parāda tā spēku, protams, viņas grāmata bija tikai piliens jūrā, taču tā bija jūra konkrētajā mazpilsētā. Kā piemēru mediju spēkam
jāmin ne tikai grāmata, kas stāsta patiesību, bet arī sludinājums par labdarību,
kurā būtu jābūt teikts par to, ka kluba biedriem jāatnes vecie mēteļi. Sludinājumā mērķtiecīgi tika pieļauta kļūda. Rezultāts bija episks un cilvēkus no darbības
neapturēja pat ziņojuma absurdā jēga, sabiedrība bez apdomāšanās darīja to, ko viņi
izlasīja. Rasisma un spešal indivīdu kontekstā jāņem vērā arī Martina Lutera Kinga vilni. Kad Jevgēnija ar mājkalpotājiem skatījās viņa runu, Jevgēnijas māte teica, lai viņa nedodot kalpotājiem cerību par afroamerikāņu brīvību, taču tajā laikā bumbas deglis jau ir iededzināts.
Darbs. „Paldies”.
Strādnieces darīja visu saimnieču vietā, taču „paldies” par padarīto teica
tikai tās, kuru prāti nebija izskaloti ar kluba vadītājas slimajiem uzskatiem.
Tādas bija tikai 2 – Jevgēnija un Sēlija, kura sākotnēji bija nākusi no citas
vietas. Jevgēnijas „paldies” bija viņas aizsāktā minirevolūcija pilsētiņā, Sēlijas –
iemācīto zināšanu „atrādīšana” – uzklātais galds. Prieka asaras sāk birt, kad
„paldies” nāk arī no pašām strādniecēm, „paldies” par izteiktajiem vārdiem, par iespēju būt
brīvām.
Interesants
jautājums – kāds bija tā laika pensionēšanās vecums? Ir skaidrs, ka Konstantīne
(Jevgēnijas auklīte) bija par vecu tādam darbam, tad vienīgā nepareizā lieta
viņas aiziešanā ir faktiskais process, nevis formalitāte. Jo, pašai jau bija
jāsaprot, ka bija laiks iet prom, šo aiziešanu tikai paātrināja neskaistā
atlaišana kluba biedru acu priekšā.
Par mūziku.
Skaisti. No Džonija Keša līdz Mērijai Dž. Blaidžai. Saundtreku listē iekļuvuši amerikāņu skatuves klasiķi, kas 50. - 60. gados veidoja mūzikas saturu.
Piebilde: tā ir 2011. gada filma,
ja tā būtu izgājusi 2012. gadā, to varētu uzskatīt par lielisku Obamas priekšvēlēšanu aģitāciju.
Skaisti nofilmēta
revolucionāra filma, kas mudina tevi runāt par problemātiskajiem sabiedrības
slāņiem. Atzīme: 9/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru