Par ko filma? Par mūžīgās mīlestības stāstu, kuras pamatos ir Hogvartas tēlu pagātnes noslēpumi.
Kāpēc skatīties/ neskatīties? Klasika! Dikensa fantastiskais sižets un mākslinieciski baudāmā ainava. Un vēl Bellatrise, Hagrids un Voldemorts. Vai nav jauki?
No saturiskā viedokļa stāsts runā par šķiru dažādību un tiesībām, par "paldies" un labdarību, par atriebi un vecāku neveiksmju atstrādāšanu bērnos un, protams, mīlestību, kas nekad nerūs.
Apspriest un filozofēt par klasiķa darbu nemaz neatļaušos, taču esmu redzējusi grāmatas 1992. gada ekranizējumu ar Peltrovu un Ītenu Houku, tāpēc turpmākais teksts būs sava veida salīdzināšana.
Uzreiz jāpiebilst, ka es biju sajūsmā par 90. gadu versiju, jo tā mīlestība mani apbūra, savukārt, šī filma atstāja mani divdomīgu. Kāpēc? Es nekad neesmu pa īstam ticējusi 19. gadsimta mīlestībai, ņemot vērā to, cik liela nozīme bija statusam, naudai un vīrieša pārākumam pār sievieti - "Es ar tevi apprecēšos, lai man būtu jumts virs galvas, jo šajā vecumā būt par vecmeitu neatbilst kopējām sabiedrības uzskatu vērtībām, jo mani vecāki ir sarunājuši ar tevi, un tu varēsi ar mani rīkoties kā vien uziet, es būšu tavs vergs virtuvē un gultā". Šī iemesla dēļ 90. gadu "Lielo cerību" galvenais stāsts ir ticamāks. Ar šo mīlestības stāstu 90. gadu variants var teikt arī aprobežojās, izņemot labdarības un "paldies" motīvu, kas īsti nedeva nekādu jēgu.
Atgriežoties pie šīs versijas labajām īpašībām. Šī filma iekļauj sevī mistiku un pagātnes stāstu, kas sniedz tai pievienoto vērtību, jo šīs daļas nebija vecajā versijā. Diemžēl, šis pagātnes rēgs tieši neietekmē galveno varoņu dzīvi, vienīgais, ko tas izdara, ir atver acis plašāk un loģiski visu nobeidz.
Par režiju. flima lieliski atspoguļo tā laika kultūru, vidi - butaforijas ir augstā līmenī. Skaistais šajā filmā ir attēls. Gan tērpi, gan vietas, gan ikdienišķo cilvēka darbība, kas tiek parādīta tikai fonā piešķir filmai to odziņu, kas padara par tiešām vērtīgu un skatāmu filmu. Par tēliem. Rodas tāda sajūta, it kā tēli būtu tiešām dzīvojuši tajā gadsimtā, piesūkušies ar to smacīgo gaisu, kas jau gadiem stāv Bellatrises istabā,un šo gaisu absorbējusi nav tikai viņa.
Par mūziku. Nekā neatceros, taču skaņas celiņš kā bonuss attēlam palīdz veidot feino atmosfēru.
Piebilde: Man patīk Ralfs Fainss. Filmā tik vecs un netīrs, bet tik un tā. Meitenēm patiks arī pats Pits un viņa jaunais draugs.
Nopietna tēma ar cakotiem rakstiem. Mana nostāja par 19. gadsimta mīlestību ir pārāk spēcīga. Atzīme: 8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru