Par ko? Par vīrieti un sievieti un viņiem kopā.
Kāpēc skatīties/ neskatīties? Pirmkārt, tas ir Nikolasa Spārka stāsts, un šis teikums ir kā Rafaello, kas pasaka vairāk, kā simtiem vārdu. Otrkārt, kā jau katrā Spārka stāstā tiek aizskarti tādi temati kā jauna iemīlēšanās, pagātnes rēgu atlaišana, draudzība, pateicība un piedošana (kas ir visu viņa stāstu vadmotīvs).
Šo filmu apskatīt caur normāla skatītāja prizmu neļauj mana "mīlestība" pret šiem Spārka stāstiem. Vispirms, nedaudz backgraunds, kāpēc šis vārds ir svarīgs šīs filmas kontekstā. Nikolass Spārks ir vairāku mīlas romānu bestselleru autors, kā, piemēram, The Notebook, The Lucky One, A Walk To Remember, Dear John, The Last Song uc. Kāpēc The Notebook ir pasvītrots? Šīs grāmatas ekranizācija ir mana vismīļākā filma, un tieši tāpēc turpmāk rakstītais teksts būs piespiedu cenšanās attālināties no šī autora darbu lielās ietekmes uz manis. Tiem, kas nezina (shame on you!), The Notebook filma ir pilnīgi mainījusi sieviešu uzskatus un ekspektācijas par vīrieti (vaininieks Raiens Goslings)(tā tiešām ir!). Kas vēl ir interesanti, neviens nekad nezina visu ekranizējumu režisorus, jo visa uzmanība tiek veltīta Spārka brendam.
Atpakaļ pie filmas. Būtībā visa ažiotāža beidzas ar iepriekšējo atkāpi.
Visi filmas tēli ir kā smagi ceļojumu čemodāni, kuru atslēgas ir kaut kur nozaudētas. Katram pagātnē ir kaut kas sasāpējies, Aleksam ir mirusi sieva, Keitijai ir kāds nešpetns noslēpums, no kura viņa bēg. Abi viens otrā atrod mierinājumu. Aleksam vajag bērniem jaunu māti, Keitijai - cilvēku, kas viņai nedarīs pāri. Un viss vieņiem būtu jauki, taču, kā jau minēju, šis ir netipisks Spārka stāsts, jo filmā beidzot ir ekšens ar asa sižeta filmas pazīmēm. Pagātnes rēgi atgriežas, sajauc visu gaisotni, taču varoņi ir stipri, tie tiek galā un dzīvo kopā laimīgi mūžu mūžos. (es nevēlos izplesties spoileros, jo līdz ar to visa filmas skatīšanās aizies kaķim zem astes.)
Lielas un plašas runas ir jāstāsta par Aleksu. Viņš sievietei deva visu, ko vien varēja, deva to no sirds, atpakaļ neapzinādami prasīdams tikai jaunu elpu, dzīvi bez mirušās sievas. Viņš ir gādīgs tēvs, viņam pirmām kārtām rūp sīko drošība. Vēl, es pirmo reizi romantisko filmu vēsturē redzēju vīrieti, kas adekvāti attiecās pret samelošanu. "Tu man sameloji, es ar tevi nerunāšu, vispār tevi negribu vairs redzēt!". Šajā gadījumā sieviete sameloja, un vienīgais par ko viņš raizējās bija tas, ka viņš pielaida Keitiju pie saviem bērniem, viņš piedāvāja izrunāties un tikt galā ar problēmu.Tāpēc nekādu dižo "Es ar tevi nerunāšu" scēnu nebija.
Kas ir labi, tad visi noslēpumi kuļas līdz pat filmas beigām un tad sanāk šie "ĀAA! Es par to pat neiedomājos" momenti.
Par režiju. Skaidrs, ka nopietni uztvert ekšenu romantiskajās filmās ir grūti, arī šeit ir šī problēma. Pats attēls izskatās kā seriāls vai televīzijas filma, taču ar laiku acs pie tā pierod, kā iemeslu tam var minēt ekrāna izmērus. Šī ir filma, kurā 2/3 ekrāna neklāj melns laukums un tāpēc tas ir traucējoši.
Par mūziku. Skan kantrijs. Ir Bena Hovarda dziesma.
Piebilde. VISĀS Spārka filmās ir ūdens. Šī filma nav izņēmums.
(Vēlreiz atgādināšu, cik ļoti man patīk Spārka stāsti).
Nevar nepatikt. Tu ieķeries tēlos, pārdzīvo viņiem līdzi, un tad filmas beigās tu saproti, "Ahh, cik skaista filma!" Atzīme 8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru