Blogs, kur stāstīšu par to, ko redzēju.

pirmdiena, 2013. gada 2. septembris

Silver Linings Playbook

Independent stila filma, kas izmisīgi cenšas izpatikt visiem.
Par ko? Par jukušajiem, kas vēlas atgriezties atpakaļ dzīvē.
Kāpēc skatīties / neskatīties? Filma iedveš cerību, ka, neskatoties uz sūdīgu dzīvi, fināls var būt labs un priecīgs, ka mīlestība var atnākt tad, kad to neviens negaida. Vēl noskatīties filmu, iespējams, motivē aktieru komanda - Bredlijs Kūpers, meitene no Bada spēlēm - Dženifera Lorensa un Roberts De Niro.
Stāsta sākumā Kūpera tēls dusmojas uz Hemingveja grāmatas sižetu, kas nebeidzas labi, jo vienīgais, ko viņš vēlas, ir lai labiem cilvēkiem ir pozitīvi stāsti. Lūk, šim principam arī ir sekojuši filmas veidotāji.
Tēliem ir jāpierāda sevi atkal pašiem sev, sabierībai un tuviniekiem. Arī apkārtējie centās viņiem palīdzēt, kā, piemēram, tēvs, kas neuzskatāmi centās kaut ko darīt lietas labā, taču vienīgais, ko viņš mācēja, bija fanošana par Eagles amerikāņu futbola komandu, kas beigās visai Peta ģimenei izrādījās ļoti ienesīgi.
Mums kā skatītājam ir interesanti zināt, kā viņi turpinās dzīvot šo jauno pēc psihenes un milzu depresiju dzīves posmu. Tifānija jau ir gandrīz tikusi galā ar savu krīzi, vienīgais, kas viņai bija nepieciešams ir kāds līdzcilvēks, savukārt, Petam vajadzēja kaut kam ticēt, vajadzēja garantijas tam, ka viņa stāsts beigsies labi. Tifānija apsolīja nodod vēstuli Peta sievai, kas arī kalpoja kā īstermiņa garantija. Būtībā ar laiku katrs dabūja, ko vēlējās, iespējams, ne tādā veidolā kā paši to bija iedomājušies. 
Lieta, kas priecēja varoņu raksturos ir a) Peta džentelmenisms, jo, vēlēdamies atgūt savu mīlestību, viņš  centās parādīt savu labāko pusi, un b) patiesība. Varoņi nekautrējās runāt to, ko patiešām domāja. Viņiem bija vienalga vai šī patiesība sāpina otru, svarīgi bija to pateikt un likt otram padomāt par pateikto.
Kāpēc filma par depresionāliem cilvēkiem,  kas iemīl viens otru, un pa vidu vēl parādās gaumīgs psiho humors neizraisīja man baigo sajūsmu? Jo beigās režisors izdomāja, ka jātaisa tipiskās deju filmas fināls. "Shall We Dance" un "Step Up" visu daļu scenārijs tika ielikts nepareizajā filmā. Protams, no vienas puses kaut kas neparasts, taču no otras - tik banāls un paredzams, ka filmas vērtības stabiņš krīt ar otro gaismas ātrumu.
Par mūziku. Lūk, šis aspekts man nelika vilties. Skanēja jaunais un klasiskais. Led Zeppelin, Dilans un Džonijs Kešs, Frenks Sinatra un Džeks Vaits solo versijā , The White Stripes versijā un The Dead Wheather versijā (vienīgais, kas man no viņa pietrūka ir The Raconteurs).
Piebilde: jauki, ka filma propagandē sportu - dejas un skriešana.

Kaut kas labs un kaut kas slikts. Atzīme: 6/10

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru