Par ko filma? Par ģeniālu cilvēku, kas cīnās pats ar saviem velniņiem.
Kāpēc skatīties/ neskatīties? Stāsts ir par šizofrēniju, kas ir mana mīļākā psihiskā slimība, par milzīgu cilvēku, kas pats cīnās, filmā ir ekšena un mīklas elementi, kas atklājas tikai ar laiku, kā arī mīlestībai tiek piedēvēta milzīga vērtība un izturība, kur nozīme ir sievietes gribasspēkam.
Par matemātiku un šizofrēniju. Džons, šausmīgi egoistisks, no sākta gala ticēja tam, ka pats ir ģeniāls un šo apslēpto ģenialitāti izvirzīja kā mērķi, uz kuru tiekties. Nemācēja komunicēt ar cilvēkiem, tāpēc bija tik ļoti dziļi ielīdis savās domās, kur arī atrada domubiedrus. Tas, ka mēs kā skatītāji paši līdz konkrētam mirklim ticējām tam, ka viss notiekošais ir halucinācijas, padara visu stāstu daudz interaktīvāku, aizraujošāku. Bez šī šizofrēnijas aspekta filma būtu par garlaicīgu matemātiķi. Džona spējas pateikt sev, ka ir jācīnās, ir pārsteidzošas. Skaidrs, ka liela nozīme šai cīņai ir ģimenei un, protams, arī veiksmīgākiem matemātiskajiem aprēķiniem, taču tas nemazina to galveno jēgu, domu un vērtību par to, ka stiprs cilvēks ir tas, kas cīnās pats ar sevi. Vai to, ka viņam tie rēgi netraucēja dzīvot vecumdienās, varētu uzskatīt par uzvaru, domāju, nē, taču tā nebija arī šizofrēnijas uzvara, manuprāt, to varētu uzskatīt par cīņu, kas nekad tā arī nebeidzās.
Par šizofrēnisko halucināciju stāstu. Lai mēs paši ticētu ilūzijām, bija diezgan daudz argumentu. Viņš bija ģeniāls un viņš jau iepriekš bija sadabojies ar "aģentūru", tas bija pēc Otrā pasaules kara un tad šādas konspirācijas noteikti bija aktuālas, psihiatrs ar Džonu darīja tādus brīnumus, ka neviļus sāc domāt par to, ka pats ārsts varētu būt iesaistīts operācijās.
Par sievieti. Būtībā visām Džona rīcībām pamatā ir sieviete. Un tā tam vajadzētu būt, jo, ja mēs skatāmies uz to, cik uzticīga viņa sieva bija bēdās un priekos, tad tāda sieviete uz rokām jānēsā.
Fantastiski bija arī tas, kā filmas veidotāji mēģināja savienot teoriju ar praksi, piemēram, kad Džons izskaitļoja kam tiks meitene bārā. Arī savās attiecībās ar drauzdeni viņš atrada matemātisku pamatojumu.
Smieklīgi šķita gaumīgie Džona jociņi par Ņūtonu un gravitāti vai par neredzamajiem cilvēkiem.
Par mūziku. Vietām skanēja klasiskā mūzika, taču šajā filmā ar to pietika, bez tam man noteikti ģenialitāte vienmēr asociējas ar šādu mūziku.
Piebilde. Filma ir balstīta uz patiesiem faktiem, uz reāla cilvēka dzīvi, kas piešķir papildu vērtību jau tiešām labai filmai. Pats Džons Kešs ir dzīvojis, Keša teorija tiešām pastāv, viņš tiešām ir slimojis ar šizofrēniju un viņam ir Nobela prēmija.
Piebilde II. Rasels Crovs, neskatoties uz to, ka filmā nav gladiators un ir psihiski slims, joprojām ir ļoti izskatīgs un vīrišķīgs.
Piebilde III. Džons nedaudz atgādina Maiklu Skofildu vai Ādamu no filmas Adam.
Spēcīgi saturiski un emocionāli. Baudāma. Atzīme: 9,5/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru