Par ko? Par suņa skriešanu pēc kaķa (šeit apzināti lietoti tieši šāds dzīvnieku salikums).
Kāpēc skatīties/ neskatīties? Žurnālistikas vara, tieksme pēc patiesības, pēc brīvības, principi. Nopietna, aizraujoša, arī pamācoša.
Uz princiem balstīta tieksme pēc patiesības, brīvības. Stāsts par patiesības cīnītājiem, kuri ar žurnālistikas palīdzību tiek atmaskoti pēc 30 gadiem.
Sabiedrība ir nepareiza, jo valdība nogalina cilvēkus, izsūta tos karā vai neļauj tiem runāt, atbalsta bagātniekus, tāpēc bija jāiet apzagt banku. Situācija būtībā nav īpaši mainījusies, taču būtiska ideja šāda veida kustībām ir gatavība darīt vai vismaz runāt. Filmā šie aktīvisti ir dubultaģenti, jo ir gan kustības varoņi, gan noziedzinieki, kas aplaupīja banku un nošāva apsargu. Bet. nozīmīgs bija viņu mērķis, kuru viņi pārsteidzošu iemeslu dēļ spēja saglabāt arī pāris desmitus gadu. Lūk! Te slēpjas gan mana problēma, gan citu ļaužu problēma. Savas negācijas es izklāstīšu 140 zīmēs, un tas nekas, ka twitterim mūsdienās ir mega spēks, ar to vien nepietiek, bet labi, ka es vismaz varu pateikt to šādi. Sabiedrībai ir izcils identisks piemērs - arābu pavasaris. Cilvēki centās un cenšas runāt arī ar skaļākām metodēm, bet vara ir tā, kas viņus aptur. Būtībā šis aspekts filmā ir patiesi noslīpēts perfekti. Tas ne vien pastāsta stāstu, bet liek padomāt par situāciju tagad, par cilvēku bailēm iet un kliegt. Pašas epizodes, kur varoņi atklāj savus motīvus, ir piesātinātas ar milzīgu saspringuma dvašu. Pie galda sēž 2 patiesības meklētāji, taču atkal vara kontrolē situāciju. Vienīgā, bet milzīgākā kļūda šo aktīvistu darbībā bija neapgāžamie principi, kuru dēļ nācās attiekties no ģimenes, taču arī šajā vietā rodas dilemma - pārkāpt pāri principiem, sēdēt mājas, bet ar ģimeni, vai iet ārā, pieturēties pie tiem principiem, bet būt vienam. Es nezinu, ko es izvēlētos. Iespējams, pirmo.
Brīvības jēdziens filmā ir diezgan paradoksāls. "Es esmu brīva, jo vismaz cietumā nesēžu". Tas nekas, ka policija meklē tavu draugu, lai viņu iesēdināt cietumā tavā vietā! Turpretī ir Šērona, kas arī aplaupīja banku, un viņa pati padevās policijai, lai kļūtu brīva no pārmetumiem vai bailēm. Protams, filmas izskaņā būs jāuzvar tikai vienai brīvībai (es nespoilošu, kurai).
Pētnieciskās žurnālistikas fanātiķi elsos no priekiem, jo tā ir patiešām lietderīga ievadlekcija pētnieciskajā žurnālistikā. Tevi iemāca: a) kā un ar kādiem avotiem jāstrādā; b) iemāca uzbāzības, uzstājības nepieciešamību; c) patiesības meklēšanas riskus, kā arī d) parāda vienkārši žurnālistikas likumus par vairākiem un pārbaudāmiem avotiem un laika trūkumu, jo notikumi mainās un šodienas ziņām var nebūt vērtības rīt. Filma lieliski parāda žurnālistikas nozīmību kā tādu, jo stāstā žurnālists gandrīz vienmēr bija par vienu soli uz priekšu policistiem un pat, ja kavējās, tad viņi bija vienā līmenī.Tieši žurnālista publikācijas dēļ sākās medības pēc citiem aktīvistu grupas biedriem. Filma parāda arī lokālās žurnālistikas problēmas, piemēram, bailes no varas.
Filma ir ne vien aizraujoša, sižetiski izstrādāta līdz sīkumiem, tai ir lieliska aktieru kompānija. (Runa pat nav par izskatu, kur jaunākas meitenes laidīs siekalas par transformeru puiku Šaiju Labafu (lai vai kā latviskotu viņa vārdu), savukārt vecākas sievietes - par Robertu Redfordu, kuru diemžēl vecums ir nežēlīgi apstrādājis). Ir savākti daudzi, bet tas tikai padara attēlu patiešām baudāmu.
Visnotaļ ir vērts skatīties, bet, iespējams, ne gadījumā, ja vēlies kaut ko izklaidējošu. Saturiska, domāt raisoša filma. Atzīme: 9/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru