Par ko filma? Par brīvības iespējām, tās izcīnīšanu un alkas pēc tās. Par māksliniekiem uz skatuves un mājās.
Kāpēc skatīties/ neskatīties filmu? Mākslinieciski fantastiska filma. Dažādi kultūras aspekti uz pjedestāla + vēl emocionāli ļoti kaislīga mīlas dēka. Skaisti.
Par brīvības izpausmēm, kas mijas ar revolucionārismu. Igors bija revolucionārs koponists, kurš tika nesaprasts, Koko - demokratizēja sieviešu modi. Mākslinieki, kuri viens otrā atrada mūzas. Koko, kas šajā filmā, manuprāt, bija tikai 2. plānā, bija iestigusi sērās, viņai vajadzēja brīvību - jaunu vīrieti, savukārt, Igoram bija vajadzība pēc brīvības no ģimenes rutīnas, brīvības no nedaudz "sarūsējušās un novecojušās" mūzas Katrīnas, kas bija Igora slimā sieva. Šāda mūza vienkārši vairs nefunkcionēja. Kuru mākslinieku tas iedvesmos? Pati māja Katrīnai ar laiku kļuva par cietoksni, tāpēc tā aizbrauca - viņai arī vajadzēja brīvību. Koko bija pašpārliecināta, feministiski noskaņota un ar dāsnu roku, taču tajā pašā laikā viņa kā vilks ieķērās Stravinsku ģimenes rokās un atņēma tēvu, atņēma vīru. Revolucionārs šajā filmā bija gandrīz viss - māksla, uzvedība, smaržas, ko izdomājā Koko un pat revolūcija Krievijā iederējās.
Par mīlestību. Koko un Igoram tā mīlestība bija kā simbioze (bioloģijas jēdziens, kas apzīmē parazītu kopdzīvi, kur viens otru baro). Katram māksliniekam vajag iedvesmu, jaunus pārdzīvojumus, lai radītu kaut ko jaunu, šos pārdzīvojumus viņi atrada viens otrā, taču, ja Koko savā lepnumā pret mūziku izturējās kā pret mākslu un cienīja Igora radītos daiļdarbus, tad Igors, kurš sākotnēji nelikās egocentrisks bērns un kuru prakstiski ir jābaro no karotītes, modi par mākslu nemaz neuzskatīja. Lūk, tas bija lūzuma punkts visai mīlas afērai. Viņu dzīve bija kā teātra izrāde.
Klasiskā mūzika, kas ir nedaudz šizefrēniska, bet fantastiska, mode, teātris,kuru pašu aizspriedumu dēļ skatītāji nevarēja izbaudīt, muzejs, skati (kā piemēru var minēt parfimēra darbnīcu - kā pasakā) - režisors mums lika sajusties eleganti, lika pašiem nostāties ar nedaudz taisnāku muguru un būt izsmalcinātiem. Mazāk pamanāms, taču nozīmīgs priekšmets filmā ir spogulis. Abi tēli tajos paraugās uz sevi pirms un pēc notikušā. Tie skatieni "pēc" atgādina Doriana Greja ģīmetni, kas izskatījās labi, taču dvēselē nebija tāpat.
Par mūziku. Igora Stravinska diskogrāfija ar vēl pāris skaitiem franču klasiskās mūzikas gabaliem.
Piebilde: līdzīga filma "La vie en rose" - stāsts par Edīti Piafu.
Romantiķiem un māklinieku biogrāfiem. Skaista atmosfēra. Atzīme: 8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru