Par ko? Par pāri, kurš, lai arī cik ļoti gribētu, nevar sadzīvot kopā.
Kāpēc skatīties/ neskatīties? Neskatīties, ja neinteresē kaut kas citādāks - tad, kad nav izteikta sižeta līnija, nav ierasto dialogu un pat kameras leņķis atšķiras no acij pierastā, taču tajā pašā laikā tas ir arī iemesls paskatīties.
No sižetiskā viedokļa filmā nekā nav. Vispār. Kā iemesli, kāpēc pāris nevarēja kopā sadzīvot, ir vīzas derīguma termiņa beigas, dažādas intereses par bērniem un māju sajūtas trūkums, un, protams, krāpšana, jo cik jautri var būt pārim, kurš savā starpā gandrīz nerunā. Vienīgais, manuprāt, interesantais tēls ir priesteris, kurš pazaudēja savu ticību Dievam, jo, sarunājoties tikai ar patiešām slimiem cilvēkiem, nabadzīgiem un brīvību zaudējušajiem, viņš to neredzēja, taču turpinot savas misionāra gaitas un palīdzot Bena Afleka tēlam atrast spēkus piedot sievai par krāpšanu, viņš saprata, ka Dievu ir jāmeklē kaut kur blakus, iespējams, sevī.
Filmā izskanēja frāze: "Mēs alkstam pēc dzīves". Tas, ka šī dzīve katram cilvēkam ir dažāda filma atspoguļoja perfekti, taču tajā klusumā un gumijas vilkšanā par kaut ko tādu tiek aizmirsts jau nākamajā minūtē pēc tā pasacīšanas.
Smukais, intesantais un neparastais ir veids, kā šis stāsts ir pasniegts. Ir attēls, kurš ir neierasti safilmēts un ir teksts, kas ir tik pat kluss, kā paši tēli - vītietis, kurš runā tikai vajadzības gadījumā un krievu francūziete, kura cauru dienu lidinās savās domās. Dialogu gandrīz nav, izsekot līdzi stāstam var tikai tādā gadījumā, ja uzmanīgi klausās ļoti fragmentēto iekšējo monologu, kas citviet mijas ar dzejas rindām. Būtībā visu laiku ir jādomā līdzi, citādi sanāk vienkārši blenzt uz kadriem ar vienu un to pašu melodiju. Ir safilmēti interesanti dabas skati - jūra/ ezers (es nemācēšu pateikt kas tas ir par ģeogrāfisko objektu), pa kuras "ūdeņiem" staigāja pāris, un Amerikas lauki, kas līdzinās mūsu pašu līdzenumiem, tikai mājas ir daudz vientuļākas. Arī paši tēli dzīvoja pustukšā mājā (viņiem kastes nekad netika izpakotas).
Par mūziku. Skanēja tikai 1 melodija, vismaz man tā likās, un skanēja tā nepārtraukti.
Piebilde: smieklīgi iedomāties, kā aktieri piekrita šādai filmai, kurai nav strukturēta scenārija. Un kā viņi gatavojās filmēšanai? Scenārijs izskatījās šādi: "šeit pasmaidīšu, šeit nolaidīšu acis, pacelšu galvu un nolaidīšu rokas"?
Filma domāta ļoti, ļoti šauram skatītāju lokam. Atzīme: 6,5/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru