Par ko? Par mums pašiem, par kaimiņiem, par kolēģiem. Par mīlestību.
Kāpēc skatīties/ neskatīties? Tā ir indī filma (tas automātiski uzliek kaut kādas birkas), kas parāda dzīvi, ne izdomātu, bet saklausītu no kāda paziņas stāsta. Filma ir 4 daļās - saruna mašīnā, saruna pie galda, saruna pastaigājoties un strīds viesnīcas numuriņā. Katrai daļai ir sava tēma, temati, un katrs otrais, trešais un ceturtais teikums liek domāt, liek attiecināt kaut ko uz sevi, uzdod tev jāutājumu, kuram tu piekrīti vai nepiekrīti. Jautājumi, iespējams, nešķiet dziļi, bet tie ir nozīmīgi, tie ir interesanti, tie ir atklāti.
Saruna mašīnā. Bērni un audzināšana. Mūsu vecāki ir mūsu paraugi, mēs esam mūsu bērniem paraugi, viņi izaug par to, ko mēs viņos ieliekam. Ko mēs paņemam pretī? Ābolu.
Saruna pie galda. Jaunās datorizētās romantikas ienākšana mūsdienu pasaulē blakus vecajai, pusgadsimtu nodzīvojušai. Visa sarauna ir balstīta uz psihologu grāmatām "Kā būt attiecībās? Kas ir to komponentes?". Mēs esam tik apsēsti ar tehnoloģijām, ka tās pamatīgi ienākušas arī mūsu intīmajā dzīvē. Katra paaudze domā, ka viņi būs tie, kas sagaidīs pasaules galu, bet mēs turpinām dzīvot, turpinām dzīvot ar datoriem uz blakusspilvena. Vai mēs, tā guļot ar metālu, būsim tie, kas sagaidīs to pasaules galu? Skat, cik tehnoloģijas ir dziļi un pamatīgi ienākušas mūsu dzīvē. Kurš mūsdienās lieto modinātāju, nu tādu parasto, ne jau telefona aplikāciju? Es nē, bet ar to noteikti būtu vieglāk (un mazāk žēl) nosist nāvi, kas atnāktu naktī uz pasaules galu.
Saruna pastaigājoties. Vecums, jaunība, pagātne, nākotne. Kā būtu, ja būtu? Tajā sarunā tēli, manuprāt, pasvieda ļoti interesantu faktu/pieņēmumu. Vīrieši vienmēr steidz kaut kam līdzināties, sievietēm nav laika līdzināties, jo mēs "mājsaimnieces" rūpējamies par bērniem, tāpēc to var uzskatīt par brīvību. Papildus šim pieņēmumam izskanēja arī tas, ka sievietēm nav kam līdzināties. Es kādreiz gribēju kļūt kā Džoanna Džetta, tagad (iespējams) vairāk kā Eleonora Rūzvelta, taču šīs dienas elku es tikko izdomāju, pārdomāju un tad izvēlējos. Skat, kaut kāda brīvība tā tomēr ir, jo jebkurā laikā varu izdarīt izvēli, protams, pagaidām man nav bērnu, lai būtu tik aizņemta, bet Eleonora ir tiešām izcila sieviete.
Strīds viesnīcas numurā. Ir sieviete ar sapņiem un ir vīrietis ar sapņiem, šie sapņi nepārklājas. Kas piekāpsies? Kam jāpiekāpjas? Kā ir būt sievietei feministei attiecībās? Jo vīrieši jau dzīvo pasakās, kur trauki mazgājas paši, pusdienas arī pašas sagatavojas. Vai zini to veco krievu multfilmu "Мойдодыр", kurā izlietnes pašas skrēja pēc netīrā puikas? Tā dzīvē nenotiek!
Visu filmu caurstrāvo doma par dzīvošanu, par vēlmi dzīvot, dzīvošanu šodien, par brīvo laiku. Manuprāt, ļoti nozīmīga frāze filmā ir "laiks starp vecāku mājas pamešanu un bērnu piedzimšanu ir brīvākais laiks mūsu dzīvē", tāpēc, vīrieti, ja tu liksi sievietei mazgāt traukus, tādējādi atņemot viņai laiku, vari turpināt gaidīt izlietni, kas pati pēc tevis skries.
Par mūziku: nav un nevajag.
Piebilde: aiz visām sarunām paveras ļoti skaista daba, ļoti spilgta, atmosfēru radoša.
Patiks tiem, kas pieraduši pie tāda veida filmām. Viegla, dziļa, bet ikdienišķa. Atzīme: 8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru