Glorious 39. Grūti pateikt vai filma ir interesanta, vairāk nē nekā jā. Filma vienkārši neizpildīja savu funkciju. Tas ir trilleris, tāpēc cerēju vairāk ekšena, bet nebija, viss ekšens palika tikai idejas līmenī. Stāsts ir nekāds, meitene atrod noslēpumu un katrs, kuram viņa mēģina izstāstīt mirst. Un vēlāk viņu cenšas kaut kādā veidā pieklusināt viņas pašas ģimene,kas ir atbildīga par šo noslēpumu. Sižets, manuprāt, te nav jāapspriež, lieta, kas ir būtiska filmā ir DZĪVNIEKU NOGALINĀŠANAS epizode. R u kidding me? Dedzināt kaķus? Jūs jukuši? Jā, autori cenšas spiest uz emocijām, mīlestība, ģimenes nodevība un pat piedošana, bet filmas seklums ir tik nozīmīgs, ka tas pamatīgi atspēko visdziļākās jūtas.
Tas, kas patīkami pārsteidza bija britiskums un skaistās butaforijas. Tā ir televīzijas filma (šeit, protams, jāņem vērā to, ka šī televīzija ir BBC), taču tā ir ļoti krāšņa. Kleitas, lielie penthausi, mašīnas, manuprāt, lieliski parāda laika periodu īsi pirms paša kara sākuma. Garlaicīga, bet skaista. Atzīme: 6/10
The Boy in the Stryped Pyjama. Viena no emocionāli smagākajām filmām šajā sarakstā, jo ir iesaistīti bērni. Par patiesības izzināšanu bērna acīm. Kāpēc filma ir tik spēcīga? Jo mēs zinām, kāda attieksme nacistiskajā Vācijā bija pret ebrejiem, taču visbiežāk rāda notikumus līdz cietumam vai deportācijai, šajā filmā notikumi ir pie koncetrācijas nometnes. Otra lieta, mēs redzam kā tiek skalotas smadzenes bērniem, kurš mūsdienu 12 gadīgs bērns lasīs avīzes un uz sienas liks plakātus ar Bērziņu vai MK deputātiem? Trešā lieta - cilvēkdvēsele. Gan sieviete, kura redzēdama vīra noziegumus ir spējīga pateikt "Tu esi jucis", gan bērnu blēņas, kas tajos apstākļos nozīmē daudz vairāk, piemēram, ebreja bērns ēd ārieša bulciņu, gan verdzība, kur, ja vienu vergu nogalināsi, dabūsi vietā citu. Bērna acīm viss likās ļoti nevainīgs, viss bija labs, taču blakus visu laiku atradās arī sliktais, tikai puika to nepazina, viņš nezināja no kurienes dūmi nāk (šajā gadījumā teikums skanēs pareizi gan uzskatot "dūmi nāk" par personifikāciju reālai dūmu kūpēšanai, gan uzskatot to par metaforu). Visa filma ir zemtekstaina, tā nav pamācoša, tā nekādā gadījumā arī nav bērnu filma, jo galvenais spriedums skanētu šādi - "ja tu kādam palīdzēsi, tētis kaut ko izdarīs". Tie paši zemteksti nav dziļi, tāpēc mums kā skatītājiem atliek tikai brīnīties un jautāt "Kāpēc? Kāpēc?" Skaidrs, ka sakāpinātu emociju vilni šeit izraisa bērnu faktors, slikti teikt, ka labi vien ir, ka tā, bet līdzīgs stāsts ar pieaugušiem cilvēkiem būtu visnotaļ citādāks. Es nespoilošu par beigām, vien pateikšu to, ka sāpīgi un/ vai skumji ir vēl ļoti ilgu laiku arī pēc filmas beigām. Atzīme: 10/10
The Boy in the Stryped Pyjama. Viena no emocionāli smagākajām filmām šajā sarakstā, jo ir iesaistīti bērni. Par patiesības izzināšanu bērna acīm. Kāpēc filma ir tik spēcīga? Jo mēs zinām, kāda attieksme nacistiskajā Vācijā bija pret ebrejiem, taču visbiežāk rāda notikumus līdz cietumam vai deportācijai, šajā filmā notikumi ir pie koncetrācijas nometnes. Otra lieta, mēs redzam kā tiek skalotas smadzenes bērniem, kurš mūsdienu 12 gadīgs bērns lasīs avīzes un uz sienas liks plakātus ar Bērziņu vai MK deputātiem? Trešā lieta - cilvēkdvēsele. Gan sieviete, kura redzēdama vīra noziegumus ir spējīga pateikt "Tu esi jucis", gan bērnu blēņas, kas tajos apstākļos nozīmē daudz vairāk, piemēram, ebreja bērns ēd ārieša bulciņu, gan verdzība, kur, ja vienu vergu nogalināsi, dabūsi vietā citu. Bērna acīm viss likās ļoti nevainīgs, viss bija labs, taču blakus visu laiku atradās arī sliktais, tikai puika to nepazina, viņš nezināja no kurienes dūmi nāk (šajā gadījumā teikums skanēs pareizi gan uzskatot "dūmi nāk" par personifikāciju reālai dūmu kūpēšanai, gan uzskatot to par metaforu). Visa filma ir zemtekstaina, tā nav pamācoša, tā nekādā gadījumā arī nav bērnu filma, jo galvenais spriedums skanētu šādi - "ja tu kādam palīdzēsi, tētis kaut ko izdarīs". Tie paši zemteksti nav dziļi, tāpēc mums kā skatītājiem atliek tikai brīnīties un jautāt "Kāpēc? Kāpēc?" Skaidrs, ka sakāpinātu emociju vilni šeit izraisa bērnu faktors, slikti teikt, ka labi vien ir, ka tā, bet līdzīgs stāsts ar pieaugušiem cilvēkiem būtu visnotaļ citādāks. Es nespoilošu par beigām, vien pateikšu to, ka sāpīgi un/ vai skumji ir vēl ļoti ilgu laiku arī pēc filmas beigām. Atzīme: 10/10
The Pianist. Šī filma, domāju, varētu ierindoties visa saraksta pirmajā vietā. Ja bieži "Šindlera saraksts" tiek nosaukta kā labākā kara filma par holokaustu, tad, manuprāt, šī ir pārspējusi to. Jā, no utilitārisma viedokļa (te nāk iekšā ētikas lekcijas (utilitārisms - lielāks labums lielākam cilvēkam daudzumam)) šajā filmā ir 1 izdzīvojuša cilvēka stāsts, taču šo dzīvību viņš ir patiesi izcīnījis. Tiešām izteiksmīgi un plaši parāda ebreju ikdienu holokausta sākumā, kā slēpa mantas, kā pārgāja uz geto, kā pelnīja geto, kā komunicēja ar ārpasauli. Lai arī cik ironiski tas nebūtu, bet šī ebreja dzīve turpinājās tikai pateicoties vāciešiem. Šī ikdienišķuma iespaidā, tu sāc tiešām pārdzīvot līdzi, turēt aizdomās katru, kas palīdz, bet aizdomas apstiprinās ļoti reti, izrādās, ka cilvēki mēdz darīt arī labas lietas par tāpat. Pianista nemitīgajā skriešanā var saredzēt izmisumu, jo ir jāizglābjas pašam, bet tajā pašā laikā viņš redz kā blakus nogalina citu vai kā ebreji saceļas pret okupantiem. Viņš dzīvoja kā žurka, kas slapstās un ēd, ja vispār atrod ko ēst, bet šis žurkas izdzīvošanas instinkts viņam palīdzēja, viņš turpināja meklēt palīdzību, ēdienu, viņš riskēja, bet viņam nebija ko īsti zaudēt. Ļoti, manuprāt, aizkustinošs moments ir viņa klavierspēle vācu karavīram, tas bija patiesi skaisti, sāpīgi, jo iespējams viņu tūlīt nogalinās, bet vismaz uzspēlēs klavieres. Par skaisto mūziku karavīrs pārkāpa pāri savam godavārdam nacisma idejai. Pats ebrejs vēlējās pateikt paldiesvārdu vācietim. Spēcīgs, motivējošs, aizkustinošs Vladislava Špīlmana stāsts par izdzīvošanu laikā, kad iespēja izdzīvot bija niecīga. Atzīme: 10/10
Defiance. Ļoti atgādina filmas "The Beach" situāciju, tikai šajā gadījumā kopas dibināšana ir daudz nozīmīgāka un cēlu mērķu vadīta. Šī kopiena nebija partizāņu kustība, tie bija bēgļi, kas dzīvoja mežā. Likumi bija līdzīgi kā iepriekšminētajā filmā, vienīgā atšķirība tāda, ka visiem pienākas pa vienādām vienībām lietu/ ēdiena un tā nebija daudz, tāpēc nācās badoties, savukārt, tur dalīšanos veicināja draudzība un ēdiena bija pietiekami arī otrajai un trešajai porcijai. Tas, par ko raisa domāšanu filmā, ir, vai lielāks labums pienākas tam, kas gāja, riskēja ar savu dzīvību, lai to ēdienu vispār dabūt? (Ahā, atkal ētikas lekcijas ienāk... Tolerance un Loks). Kā ebrejam izturēties pret nacistu? Slēpties mežā vai iesaistīties kontrrevolūcijā? Pati dzīve mežā ir atainota ļoti krāsaini, no vienas puses mīlestība, kāzas, kopīgums, mācīšanās, bet no otras - bads, aukstums, konkurence, bailes, konflikti. Būtībā milzīgs spiediens no varas nenāk, pat bēgļu noķeršana ir reta, taču biežāk notiek šo pašu bēgļu uzbrukumi civiliedzīvotājiem un nesaskaņas savā starpā. Aizraujoša. Ar laimīgām beigām. Atzīme: 8/10
Поп. Pirmkārt, tā ir vienīgā pilnīgi krievu filma šajā sarakstā, otrkārt, filmā ir epizode ar Latviju un, treškārt, parāda kristietības aspektu. Ļoti savdabīga krievu valoda, par tādu to padara vairāk kā 60 gadu tālums no mūsdienu krievu valodas un ticīgā domāšana. Filma jautā, vai baznīctēvu, kas brauc uz vāciešu iekaroto Krievijas zemi atjaunot kristietību, jo tā ir lūguši šie vācieši, ir kolaboracionisms? Jo viņš neiet sludināt nacismu, viņš iet sludināt Dieva vārdu. Apkārt ir karš, vācieši un viņu uzbūvētā koncentrācijas nometne, krievu partizāņi un pa vidu ir šis mācītājs, kurš kara laikā cilvēkiem dod cerību. Vācieši šo cerību izmanto, bet sociālismam ir savi dievi. Vai filma ko māca? Ir labi palīdzēt. Diemžēl tas arī viss. Lai arī filmai ir diezgan interesanta ideja - karš vs. ticība, izpildījums ir viduvējs, jo pie gala uzvarētāja nenonākam, varbūt tikai apskatāmies, kā kristietībai klājās kara laikā. Filmas beigās skan episka dziesma. Komentāros cilvēki filmu sauc par pareizticības propagandu; kā katolis, nepamanīju. Vērts noskatīties tikai šī atšķirīgā, kara filmām neraksturīgā temata dēļ. Atzīme: 7/10
"The Boy in the Stryped Pyjama" manuprāt ir viena no vēsturiski neprecīzākajām un mūsdienu propogandas pārpildītākajām filmām. Varētu pat pajokot (?) un teikt, ka Sorosa fonda finansēta filma :D Man personīgi liekas lēti spēlēt uz bērnu faktoru + izmantojot neprecīzu vēstures faktu atspoguļojumu. Tāpēc es esmu mazliet pārsteigts par 10/10 vērtējumu.
AtbildētDzēstBērnu faktors, tas iespaidoja šo vērtējumu. Visi zina, ka uz skatuves nedrīkst laist bērnus un dzīvniekus, manuprāt, tas pats gadījums, taču, ja nebūtu šo bērnu, nebūtu šāda stāsta (loģiski). Nevienā no filmu apskatiem nevērtēju vēsturisko precizitāti, tas nav mans mērķis, neesmu arī īsti kompetenta.
Dzēst